#1 GC meeting “Amatas taka”

Ir pienācis lielais bums, kad visi skolēni, kuri pabeidza vidusskolu, stājas augstskolās. Šis laiks ir ļoti nemierīgs, visa tā rezultātu gaidīšana kutina nervus, tāpēc, lai par to aizmirstu vismaz vienu dienu, devos uz Vidzemi paslēpņot. Kopā ar mani no Rēzeknes devās arī Artis, Silvestrs un Ērika. Domāju, ka laiks tika pavadīts brīnišķīgi. Ceļojums un pārgājiens bija ļoti nogurdinošs, bet tajā pat laikā ļoti interesants. Satikām arī daudzas vecās un dažas jaunas sejas. Kopumā pasākums vērtējams ar 9/10. P.S. Lai arī es centīšos rakstīt tā, lai neko daudz nepastāstītu par kāda slēpņa atrašanos vietu vai citu nozīmīgi informāciju, šajā rakstā var būt SPOIL’ošana. Uz Vidzemi izbraucām no rīta, 7:00. Pa ceļam gan palija, gan bija sausāks. Redzējām arī dažādus dzīvniekus ejot pāri ceļam – caunu, govis un pat stārķi. Nonācām mērķī (Kārļu autobusu pieturā) gandrīz par stundu ātrāk nekā paredzēts, 9:30, bet neko daudz darīt nevarējām, jo lija lietus. Sēdējām mašīnā un gaidījām. Pēc stundas jau atbrauca Emīls no Valmieras un Madars, Jurģis, Elgars, Kārlis, Modris no Rīgas. Pārlikām somas, kam bija nepieciešams, tas vēl pārģērbās un devāmies uz taku. To sasniedzām pēc kāda kilometra. Uzreiz nolamājos, saprotot, ka bija jāņem gumijas zābaki vai kaut kādas ūdeni necaurlaidīgas krosenes. Pēc lietus viss bija slapjš, slidens, dubļains un dāzviet bīstams. Un, zinot, ka sākām no grūtākā takas gala, to nevarēja salīdzināt ar kādu mierīgu taku. Sākām ar slēpni “Amatas taka” un tad turpinājām jau ar īstās takas slēpņiem. Pirmie slēpņi sākumā tika atrasti veiksmīgi, tomēr vēlāk gan radās grūtības ar pareizā ceļa, precīzāk, takas, atrašanu, kas noveda pie kāpšanas stāvos kalnos, iejūtoties dažādu supervaroņu ādās, pie staigāšanas pa dubļainām peļķēm, pēc kurām baltie apavi kļuva pelēki un sausās kājas kļuva mitras, pie dalīšanās vairākās grupās un pēc tam sanākšanas atkal kopā.

Jāmin, ka viena dalīšanās bija patiešām kurioza. Tas notika, meklējot slēpni “Otru pusi”. Es nokļuvu tajā interesantākajā grupā. Sekojot vienai takai, nonācām pie strupceļa – pie pļavas ar 2m garu zāli. Daži mūs pameta un devās pa citu taku, kuru iepriekš manīja, bet mēs – es, Madars, Jurģis, Modris un Kārlis – nolēmām doties cauri tai pļavai. Nekas traks tas nu nebija, izveidojām jaunu taku. Pēc tam nācās kāpt stāvākā kalnā, kādā bijām kāpuši visas takas garumā. Jurģis vairākkārt slīdēja uz leju, nevarot uzkāpt augstāk, bet Madars uzreiz izmantoja “četrrāpus” metodi. Ja mēs negaidītu pārējos biedrus kādas 10 minūtes (mēs viņiem zvanījām un stāstījām, ka mēs izdomājām doties pa taisno), kuri vēlāk vienalga nenāca atpakaļ, bet izmantoja savu ceļu, pie slēpņa mēs pat nokļūtu pirms viņiem.

Citās reizēs dalījāmies tāpēc, lai kāds savāktu slēpņus krasta otrajā pusē. Pirmo reizi tas bija Madars, Jurģis un Elgars, bet otro reizi jau tikai Madars un Elgars. It kā pierakstīja visus, bet es vienalga mājaslapā tos neielogoju. Es tur neesmu bijis, es tos nelogošu, būsim godīgi. Pārējie pa to laiku meklēja nākamos slēpņus #22, #21, #20. Reizē, kad daži slēpņotāji bija otrajā krastā, mēs sēdējām saulītē un atpūtāmies, piekožot kādu līdzpaņemto maizīti un padzerot kādu līdzpaņemto sulu. Paspējām arī pamētāties ar čiekuriem. Starp citu, Madars tika iesaukts par Mozu, kad gāja pāri upei. Ir arī uzfilmēts video, bet pārāk slikta kvalitāte un pārāk spēcīgi raustās kamera. Īstenībā mani izbrīnīja fakts, ka GNP kāds zāģē ārā mežu. Tas ne tikai ir pret noteikumiem, bet arī var iznīcināt lielu daļu slēpņu, kas būtu patiešām skumji. Takas autori ir parūpējušies, lai slēpņi ir labākajā kārtībā un izcili nomaskēti. Man personīgi patika to kamuflāža.

Tad pie #17 slēpņa uzgājām kādu krievu nometni. Diemžēl slēpnis atradās dažus kokus aiz viņiem. Centāmies visu izdarīt pēc iespējas nemanāmāk, bet tas mums diez ko labi neizdevās. Vēl jo vairāk iekšā logbook’ā mēs atradām dažus krievu un ne_slēpņotāju uzrakstus, kas varētu būt to pašu nometnes iemītnieku veidotie ieraksti. Pēc tam gan sākās vienveidīgi slēpņi. Vairāki pēc kārtas nokrituši koki, vairākas pēc kārtas egles. Jāmin, ka pa ceļam satikām divus slēpņotājus, kas gāja mums pretējā virzienā. Daži no mums tos noturēja par sēņotājiem, bet vēlāk man izrādījās taisnība un tie bija slēpņotāji. Pēc kāda laika nonācām pie #12 slēpņa, kur noguruma pieveikti daži sēdēja maliņā, bet daži, es tajā skaitā, turpinājām meklēt šo slēpni. Tas, man šķita, smagākais visā takā, jo spoiler-bilde nedeva gandrīz nekādu palīdzību. Visapkārt bija līdzīgs skats, bet egļu tur bija desmitiem.

Pēc #10 slēpņa devāmies uz Zvārtes iezi, kur atradām tur esošo slēpni, apskatījām klintis, apkārtni no augšas. Kāpiens kalnā gan bija nogurdinošs, bet gājiens pāri tiltam bija uzjautrinošs.. vismaz man! 😀 Pēc Zvārtes ieža vēl palika 8 slēpņi ko savākt takā. Pēc #7 slēpņi daži slēpņotāji bija tik noguruši, ka pat negāja līdz slēpņa atrašanās vietai, bet gan palika uz takas. Tā jau arī varētu būt, jo slēpņi palika neinteresanti. Pēdējiem slēpņiem arī nebija spoilerbildes, kas mazliet palielināja azartu meklēt, lai gan Emīls spoiloja atrašanās vietas tiem slēpņiem, jo tos bija atradis iepriekš.

Pēc takas iziešanas, daži aizgāja pēc mašīnām, bet daži devās meklēt citus slēpņus, kas atradās turpat tuvumā. Es biju slēpņotāju grupiņā. Paēdām uz esošā Amatas tilta un devāmies tālāk. Līdz nākamajam slēpnim bija jādodas vairāki kilometri, kas vilkās mūžīgi. Pirmais atradās Ķūķu klintīs. Diemžēl ieradāmies nelaikā, jo tur bija noticis nelaimes gadījums, un kāds noslīka Amatas upē. Īsti neko nemēģinājām uzzināt, vienīgi gājām pēc slēpņa. Ja nebūtu tur kas tāds noticis, gan jau izpeldētos, bet citādi gājām atpakaļ.

Pēc tam domājām doties uz Līgatnes pansionātu, lai atrisinātu Bunkura mistēriju, diemžēl piekusuši vairākkārt apstājāmies. Garām bija pabraukuši arī kādi motociklisti, kas “iedeva mums pieci” un aizbrauca tālāk.Mēs centāmies viņu nostopēt. Paspējām arī pagulēt uz caurulēm ceļa malā. Līdz bunkuram mēs tikām, bet sāka līt un mēs devāmies atpakaļ. Par laimi, pēc mums jau bija atbraukusi mašīna, tāpēc ilgi mirkt nevajadzēs.

Elgars un Emīls gan palika meklēt slēpni un, kā vēlāk izrādījās, viņiem tas arī izdevās. Žēl, ka es pats nevarēju piedalīties mistērijas atrisināšanā. Pēc tam pasēdējām, paēdām cīsiņus, saceptus uz grila, parunājām, atpūtāmies. Līdz beidzot devāmies mājās. Ceļā sākumā bija labi, bet pēdējos kilometros vienkārši atlūzu, jo vairāk nespēju izturēt. Tik ļoti biju noguris. Bet īstenībā prieks, ka viss izdevās. Jo šo pasākumu jau rīkojām mēs paši, slēpņotāji. Tagad vien jāplāno nākamie mini-pasākumi uz Viļānu pusi un vēlāk uz Mākoņkalna pusi.